„Mums
visiem piemīt šī vājība, šis trauslums,” teica pāvests, „salikt savas
cerības sevī pašos, vai draugos, vai cilvēciskajās iespējās, un aizmirst
Dievu. Un tas mūs ved pa nelaimīgas dzīves ceļu. Šodien, šai
Gavēņa laika dienā, mums nāks par labu sev pajautāt: kur ir mana
paļāvība? Kungā, vai arī esmu pagāns, kurš paļaujas uz lietām, elkiem,
ko pats esmu izveidojis? Vai man vēl ir vārds, vai arī esmu sācis to
zaudēt un saucos „Es”? Es, man, ar mani, manā labā, tikai es? Man, man …
vienmēr šis egoisms: „Es”. Tas mums nedod cerību!”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru