 |
| Pr.t.Alfrēds Delps SJ. |
2010. gadā Pāvesta Benedikta XVI.vadītais Krustaceļš priesterībai veltītajā 2009./2010. gadā.
Šos vārdus Krustaceļa lūgšanai jezuītu tēvs A.Delps rakstīja 2 mēnešus pirms savas notiesāšanas 1945. gada 2. februārī. Viņa pelnus Hitlers pavēlēja izkaisīt.
Lūgšanas kārtība:
- Dziesma(ejot no vienas apstāšanās vietas uz nākamo);
- Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam,
jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
- Apcere.
- Lūgšana.
- Tēvs mūsu…
Esi sveicināta…
- Krustā sistais Kungs Jēzu Kristu,
apžēlojies par mums!
Ievads:
Visa pasaule ir Dieva pilna. No visām porām Viņš nāk mums pretī. Mēs bieži esam akli. Ieciklējamies skaistajās un grūtajās savas dzīves stundās, neizdzīvojot tās kā satikšanās punktus, no kuriem izstaro pats Dievs. Tā ir skaistajos un arī grūtajos brīžos. Dievs vēlas svinēt tikšanos visur un gaida pielūgsmes un ziedošanās pilnu atbildi. Tad dzīve kļūs brīva brīvībā, kuru bieži meklējam.
1.stacija- Jēzus tiek notiesāts uz nāvi.
Uzticēsimies dzīvei, jo Dievs to dzīvo kopā ar mums. Tā ir Dieva klātbūtnes vēstures neaptveramā būtība. Viņš ienāk mūsu likumos, telpās, mūsu eksistencē nevis it kā viens no mums, bet kā viens no mums. Tā ir notiekošā ierosa un neizprotamais. Vēsture tagad kļūst arī par Dēla klātbūtni, vēsturiskais liktenis kļūst par Viņa likteni.
Lūgsimies: Jēzu, Tu Poncija Pilāta priekšā liecināji par patiesību. Ar Tavu Cilvēktapšanu un pestīšanu Tu esi ne vien kļuvis viens no mums, bet esi atbrīvojis no grēka un nāves. Ar kristību Tu esi mūs aicinājis būt par Taviem lieciniekiem un neklusēt par ticības dāvanām, ko esam saņēmuši. Dāvā mums žēlastību – šo dievišķo cieņu apzināties un arī bīstamās situācijās apliecināt Tavu Upuri un Augšāmcelšanos.
2. stacija – Jēzus ņem smago krustu.
No Dieva nastām nedrīkst izvairīties. Tās vienlaikus ir ceļš uz Dieva svētību. Tam, kurš uzticīgi iet smago un kraujo dzīves ceļu, atklāsies iekšējā patiesības aka un pasaule iegūs citu nozīmi. Esības dievišķie noslēpumi kā sudraba pavedieni sāks mirdzēt un skanēt. Un jūsu nasta tiks svētīta, jo tiks atzīta un nesta kā Dieva nasta.
Lūgsimies: Jēzu, Tu cēli plecos smago krustu un atklāji mums pestījošās Mīlestības noslēpumu. Dāvā mums spēku, kad mūsu uzticība sāk svārstīties nākotnes baiļu un fiziskās izturības robežu priekšā. Palīdzi mums uzticēties Dieva apsolījumu nemainībai – ne vien prieka brīžos, bet arī nesot ikdienas krustu.
3. stacija – Jēzus pirmo reizi krīt zem krusta smaguma.
Viņš ir iznācis mūsu ielās. Mēs Viņu sastapsim mūsu dzīves tumšākajos pagrabos un vientuļākajās takās. Tā ir mūsu ikdienas nastas pirmā svētība un iesvētīšana: Jēzus nostājas mums blakus. Un vienlaicīgi arī otrā svētība: visi, kas nes vienu nastu sajūt, ka vēl viens spēcīgs plecs dala tās smagumu.
Lūgsimies: Jēzu, Tevi krusta smagums nospieda pie zemes. No mums – lieciniekiem Tu sagaidi gatavību – katrā cilvēkā, kurš pakritis zem krusta smaguma, atklāt Tevi un arī bezizejas situācijā būt blakus. Dāvā mums spēku, kad ir grūti nolaisties citu cilvēku izmisumā un , kā saviem mācekļiem, dāvā visu, kas vajadzīgs, lai mēs stiprinātu cerību.
4. stacija – Jēzus satiek savu noskumušo Māti.
Es negribu sevi mierināt ar lētu zemes dzīves noniecināšanu. Es ļoti gribētu dzīvot, tieši tagad, un no jauna atklāt vārdus un vērtības, par kurām stāstīt. Bet ir iznācis citādi. Lai Dievs tura manī spēku – būt pieaugušam paļāvībai uz Viņu un Viņa vadībai.
Lūgsimies: Jēzu, tiekoties ar savu Māti, Tev bija jāatstāj viss, ko zemes dzīve vēl varētu dāvāt. Tu esi no sava Tēva saņēmis spēku, arī šajā tikšanās reizē pazīt Viņa Mīlestību un to īstenot. Palīdzi mums apzināties, ka Tavas Vēsts pasludināšana nozīmē arī spēju atvadīties no mīļiem cilvēkiem un lietām.
5.stacija – Kirēnes Sīmanis palīdz Jēzum nest krustu.
Ir runa par citiem cilvēkiem, kuri guļ ceļa malās, par viņu atjaunošanu, par viņu sirds iekšējās vērtības un dabas atbrīvošanu. Ir runa par godbijības, pielūgsmes un mīlestības cilvēkiem. Tie ir cilvēki. Viss pārējais ir ceļš. Tālais un nepieciešamais ceļš. Un mums jāiet šis ceļš, līdz nedaudzās, pielūgsmes un mīlestības pilno siržu gaismiņas ir aizdegušās.
Lūgsimies: Jēzu, Sīmanis drīkstēja nest Tava krusta nastu un kā ceļabiedrs bija Tava upura par cilvēkiem aizkustināts. Tu aicini mūs, nest vienam otra krustu. Mēs pazīstam cilvēkus, kuri kopj slimniekus un invalīdus. Viņi mūsu sabiedrībā ir klusi Tavas mīlestības liecinieki. Stiprini viņus kalpojumā. Viņi ir tie, kuri vienmēr no jauna aizdedz mīlošo siržu gaismiņas un pasaule, neskatoties uz postu, kļūst gaišāka.
6. stacija – Veronika pasniedz Jēzum sviedru lakatu.
Kā labās ziņas vēstnesim iet cauri pelēkajai dienai. Tik daudz drosmes vajag stiprinājumam, tik daudz šaubu – iedrošinājumam, tik daudz stingrības – maigai rokai, tik daudz apskaidrojošas nozīmes, tik daudz vientulības kliedz pēc atbrīvojoša vārda, tik daudz zaudējuma un sāpju meklē pēc iekšējas jēgas. Dieva vēstneši zina par svētību, kuru arī šajā vēsturiskajā stundā Kungs Dievs ir iesējis.
Lūgsimies: Jēzu, Tu pieņēmi to, ko Veronika Tev šajā satikšanās brīdī dāvāja. No mums Tu neprasi lielus darbus un akcijas, bet drosmi un gatavību spontāni reaģēt situācijā, dot to, ko turam savās rokās un ko nesam savās sirdīs. Tā mūsu dzīve un darbība kļūst par dalības un mierinājuma liecību, un Dieva spēks un svētība var ieplūst mūsu laikā.
7.stacija – Jēzus otro reizi pakrīt zem krusta smaguma.
Šī stunda vēl ir tuksneša stunda. Vēl mūsu sirdis lūdzas radības lūgšanu. Mūsu sirdis un arī mana sirds. Tas ir brīdis, kad tuksnesis zaudē mierinošo uzticamību un uzlūko mūs ar bīstama apspiedēja seju. Tuksnesis ir brīvības nosacījums, negrozāms liktenis. Tuksnesis ir jāiztur. Un es zinu – es neesmu viens. Darbojas žēlastības likums. Uzticības, mīlestības un lūdzošā upura likums.
Lūgsimies: Jēzu, Tavi cilvēciskie spēki izsīkst un Tu noslīksti uz zemes. Tavs krusts un ciešanu pārbaudīto cilvēku liktenis ir nosacījuma stunda, lai uzticētos tam, kam ticam un pierādītu uzticēšanos Dieva mīlestības plānam. Stiprini mūsos gatavību, ar savu dzīvi kalpot tiem, kuri šķērso tuksnesi un kļūt viņiem par Dieva žēlastības dzīvu zīmi.
8.stacija – Jēzus mierina raudošās Jeruzalemes sievietes.
Šīs ir izšķiršanās stundas par mūsu ticības esamības vērtību vai bezvērtību. Akmeņu liecība, pār kuriem klūp mūsu kājas, asinīs sasistu ķīlnieku liecība, važu liecība, kuras mūs saista, pie Vārda palikt, nesatricināmi un nenogurstoši stāvēt: tā ir lielākā atbilde, kādu cilvēks var dot Dievam. Un pēc kuras Dievs jautās katram cilvēkam. Katram. Tas netiks uzdāvināts nevienam, kurš modrs un pieaudzis stāv Dieva priekšā.
Lūgsimies: Jēzu, smagās ciešanas, kuras cilvēki Tev uzlikuši, liek Tev saņemties, lai mīlestības ceļu noietu līdz galam. Tu zini, ka Tava nostāja var likt citiem bēgt vai kļūt par svētību. Caur ciešanām un pasaules vareno izbrīnu Tu gribi mūs pamodināt atbildei – par ko mēs esam gatavi dzīvot un mirt.
9.stacija – Jēzus trešo reizi pakrīt zem krusta smaguma.
Šis ir sējas, ne ražas laiks. Dievs sēj un reiz Viņš ievāks ražu. Un es pūlēšos kā auglīga un vesela sēkla iekrist zemē un Dieva Kunga rokās. Un neļaušos sāpēm, kuras grib mani pārņemt. Ja Dievs grib, lai eju šo ceļu, un tā liekas, tad gribu to iet brīvprātīgi un bez rūgtuma. Un reiz citi dzīvos labāk un laimīgāk, jo mēs esam par to miruši.
Lūgsimies: Jēzu, Tu pats sevi atdevi cilvēku rokās kā auglīgu sēklu un pieņēmi nāvi. Tu atdevi sevi Tēva rokās un kļūsi par spēka avotu visiem, kuri atdod savas dzīvības par Evanģelija Vēsti. Ar mocekļu ticības liecību dāvā spēku mūsu ticību auglīgi un drosmīgi izdzīvot.
10. stacija – Jēzum atņem Viņa drēbes.
Šie daudzie, jūtamie protesti nelaimes vidū, drošība un neskaramība starp sitieniem, šis „neskatoties uz” liek man vienmēr just, ka pilnīga iznīcināšana neizdosies. Mierinājums lūgšanā, žēlastību stunda tabernākula priekšā, izlūgtās, dotās un paturētās zīmes: nezinu vai man atteikties no tā? Vai turpināt cerēt? Vai Dievs grib upuri, kuru nedrīkstu atteikt vai ticības un uzticēšanās saglabāšanu līdz galējo iespēju punktam?
Lūgsimies: Jēzu, pirms krustā sišanas Tev atņēma visu, kas var piederēt cilvēkam. Pat Tēva tuvums vairs nebija jūtams. Dāvā mums spēku, kad mums jācieš ticības dēļ.
11.stacija – Jēzu piesit krustā.
Esam nonākuši augstumā, kur notiek „respirare”, varam uzelpot. Pasaule ir sastingusi savā skrējienā, bet kļuvusi par Dieva kuģi, kuru nekāda vētra vai plūdi nevar sagraut. Dzīve ir sastingusi savos likumos un spriedzē. Dievs Kungs ir šo spriedzi pārkārtojis. Viņš nes to kopā ar mums un visas cilvēces spēka un krietnuma potenciāls ir pieaudzis. Cilvēks nav viens.
Lūgsimies: Jēzu, Tu šajā stundā atdevi sevi cilvēkiem, bet zināji, ka tāda ir Tēva griba un tā atrodas Tavās rokās. Tu atlīdzināji mūsu un visu cilvēku grēkus pie krusta, Tu dāvāji mums spēku – spēt ieskatīties nāvei acīs, jo mēs ticam vienam Dievam, kurš mūs nepamet šajā stundā. Kungs, mēs lūdzam Tevi, ar katrām Euharistijas svinībām pavairo mūsos nāvi uzvarošo uzticēšanos.
12. stacija – Jēzus mirst pie krusta.
Visa pasaule ir Dieva pilna. No visām porām Viņš nāk mums pretī. Mēs bieži esam akli. Ieciklējamies skaistajās un grūtajās savas dzīves stundās, neizdzīvojot tās kā satikšanās punktus, no kuriem izstaro pats Dievs. Tā ir skaistajos un arī grūtajos brīžos. Dievs vēlas svinēt tikšanos visur un gaida pielūgsmes un ziedošanās pilnu atbildi(A.Delps 1945. gadā, 2 mēnešus pirms notiesāšanas).
Lūgsimies: Jēzu, Tava nāve ir vārti uz mūžīgo dzīvi. Tu mums parādīji kā nonākt pie avota, no kura izplūst Dievs. Katrā Euharistijā Tu aicini mūs uz tikšanos ar dzīvo un līdz nāvei mīlošo Dievu. Mūsu dzīves konkrētajās situācijās dari mūs gatavus un spējīgus dot mūsu līdzcilvēkiem atbildes, kas apliecina Dieva klātesamību.
13. stacija – Jēzus miesu noņem no krusta.
No Dieva nastām nedrīkst izvairīties. Tās vienlaikus ir ceļš uz Dieva svētību. Tam, kurš uzticīgi iet smago un kraujo dzīves ceļu, atklāsies iekšējā patiesības aka un pasaule iegūs citu nozīmi. Esības dievišķie noslēpumi kā sudraba pavedieni sāks mirdzēt un skanēt. Un jūsu nasta tiks svētīta, jo tiks atzīta un nesta kā Dieva nasta.
Lūgsimies: Mūžīgais Dievs, kopā ar Mariju, kura turēja sava Dēla nedzīvo ķermeni, mēs ilgās gaidām. Mēs nezaudējam cerību. Daudzi cilvēku plāni sabrūk posta priekšā, bet Dieva apsolījumi tiks piepildīti savā veidā. No upura cilvēku pestīšanai Dievs izveidos ko jaunu, kas pats nes dzīvību sevī. Brīžos, kad Dievs šķiet ļoti tālu, Viņš aicina mūs liecināt par Dzīvību, kura pārsniedz nāvi un skata Dievu vaigu vaigā.
14. stacija – Jēzu gulda kapā.
Lūgsimies lai Dievs dāvā mums redzīgas acis, Dieva vēstnešu ieraudzīšanai un modras sirdis, kuras uzņem apsolījumu vārdus. Pasaule ir vairāk kā mūsu nastas un dzīve vairāk kā pelēko dienu summa. Īstenības zelta pavedieni jau atmirdz visur. Apzināsimies to un kļūsim arī paši sev par Dieva vēstnešiem.
Lūgsimies: Jēzu, Tu aicināji cilvēkus sev sekot kā Tavas mīlestības un uzticības līdz nāvei lieciniekiem. Ar priestera Alfrēda Delpa liecību un priesterisko upuri dāvā arī mums spēku atklāt mūsu līdzcilvēkiem pestīšanas augļus un par tiem liecināt ar savu dzīvi.
Tēvs Alfrēds Delps SJ dzimis 1907. gadā Manheimā, 1927. gadā kļuvis par jezuītu ordeņa locekli, 1937. gadā iesvētīts par priesteri. Kļuvis par jezuītu mēnešraksta „Laikmeta balss”redaktoru.1944. gadā tika fašistiskā režīma arestēts, sakarā ar darbību „Kreisavas grupā”, kura veidoja opozīciju nacionālsociālismam. Jezuīts Alfrēds Delps 1944. gadā tika tiesāts par līdzdalību šajā grupā, uzticību Baznīcai un ordenim. Viņam piesprieda nāvessodu pakarot, kuru izpildīja 1945. gada 2. februārī. Pēc Hitlera pavēles, viņa pelni tika izkaisīti.
Izmantoti: K.Feldmana”Dzīve pret straumi” 2006,Herdera izdevniecība Freiburgā.(Christian Feldmann „Leben gegen den Strom“, 2006, 2. Aufl., Herder-Verlag Freiburg im Breisgau.)No vācu valodas tulkojusi: m.Diāna Cērmane OP.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru