Dejas kā lūgšana - Melnās jūras krastā.

Vakarnakt, nosēžoties Simferopoles lidostā, ieradāmies Ukrainā, lai vadītu dejas kā lūgšanas semināru - rekolekcijas Eipatorijā, Krimā.Kopā ar mani brauc divas mūsu lūgšanu grupas dalībnieces - Irēna un Lilija.Lidostā 01.30 naktī mūs sagaida māsa Marija SJE un kāds draudzes loceklis, kurš, upurējot miegam paredzētās stundas, bija gatavs mūs vest no Simferopoles uz Eipatoriju.Lidosta atrodas stundas braucienā no Eipatorijas un nekāda oficiāla transporta nav, bet... daudzi taksometru vadītāji.Tad var piedzīvot braucienu ar retro - auto, jo "Žigulīši" te vēl joprojām ir cieņā.Mēs braucam ar baltu mikroautobusiņu pa tumšām, tumšām ielām. Vietā, kur ir vistumšāk māsa Marija saka: " Un tur ir Melnā jūra".Tagad esam pilnīgi pārliecinātas, ka tā tiešām ir melna:).Izkāpjot no mikroautobusa, jūtam, ka gaiss ir daudz maigāks - dienvidi tomēr. 

Paskatāmies uz augšu un ieraugām baznīcas torņus - Sv.Mārtiņa I baznīca.

Te - draudzes ēkā mums ir ierādīta mājvieta.Cik iespējams klusi uzkāpjam 3. stāvā un esam laimīgi mājās. Ir 03.00 rītā.

Nākamā dienā sākas vēlu un cienīgi - ar Sv.Misi.Tā ir bēru Sv.Mise, nelielā baznīca pilna draudzes locekļiem.Mēs atvadāmies no Teofilas.Krimā katoļu nav daudz, bet Teofila ticību saglabājusi cauri bada gadiem un  izsūtīšanu uz Kazahiju. Domāju, ka maz zinām par cilvēkiem, ar kuriem ilgu laiku dzīvojām vienā valstī - Padomju Savienībā, viņu sāpēm, ciešanām, uzticību, spēku un mīlestību. Un ticību Dievam.Kad māsa Marija atgriežas no izvadīšanas, pārrunājam tuvāko dienu norisi, iepazīstamies ar priesteriem un citiem viesiem.Un nobaudām vīnogas - te ir vīnogu laiks. Tad dodamies iepirkties un ceļā top daži foto.

Daudz klaiņojošu suņu, kuri pulcējas baros un kaķu, kuri katrs ieņēmuši savu " posteni".

Baznīcai otrā pusē redzu mājas, kur, manuprāt, neviens nedzīvo. Pēc stundas paskatos vēlreiz: sieviete žauj veļu, divi vīri labo jumtu, pagalmā - bērnu rotaļlietas.
Dzīve rit savu gaitu...
Vakarā paskatos uz augšu - zvaigznes ir ļoti tuvu.